Reiz es gāju no pusdienām uz darbu un ieraudzīju aptuveni deviņus gadus vecu skolnieci, kura nīkulīgi klaiņoja pa ielām un rūgti raudāja, birdinot asaras uz savu violeto jaku.
Cilvēki gāja viņai garām, jo domāja, ka meitene raud kaut kāda divnieka vai tamlīdzīgu nieku dēļ. Es arī pagāju garām, bet kaut kas lika man apgriezties un viņu panākt.
– Kāpēc Tu raudi? – es jautāju.
Meitene apmulsa, bet pēc tam tomēr atbildēja:
LASI VĒL: Šis ir vissenākais un visprecīzākais horoskops. Un kas jūs esat saskaņā ar šo horoskopu?
– Mums agrāk beidzās stundas, atcēla divas angļu valodas nodarbības. Mamma ir darbā, bet vecmāmiņa kaut kur aizgāja, mājās neviena nav, es nezinu, ko darīt. Vajag pazvanīt mammai, bet man nav naudas.
– Un tāpēc tu raudi?
— Nu jā.
– Nu tu dod! Uzpūti no mušas ziloni. Diktē numuru, tūlīt es piezvanīšu tavai mammai.
Pazvanījām mammai, parunājām. Viņa teica, lai meitene pagaida pie kāpņu telpas, jo vecmāmiņa drīz atnāks. Sarunas beigās meitene noslaucīja asaras un pat pasmaidīja.
Atvadoties es viņai pateicu, ka pasaulē ir ļoti maz tādu lietu, kuru dēļ patiešām ir vērts satraukties. Un, ja nākamajā reizē viņai būs vajadzīga palīdzība, lai viņa neraud, bet pieiet pie kādas simpātiskas meitenes uz ielas, nu tādas kā es!
Šī stāsta morāle ir sekojoša: dažreiz, lai palīdzētu cilvēkam, nav nepieciešams krietni nopūlēties. Jo īpaši tas attiecas uz bērniem, jo viņiem šajā dzīvē vēl nav pieredzes, un bieži viņi sīku nepatīkamu lietu uzskata par lielu nelaimi. Un pat, ja bērns patiešām raud divnieka dēļ, vienkārši pieejiet klāt un pasakiet, ka tā nav traģēdija, vienkārši nākamajā reizē vajag labāk sagatavoties stundai, un tad noteikti būs “teicami”.
[…] […]